Esmu aicināta dzimšanas dienas ballītēs katru darba dienu

 

Aiz loga turpinās ziema, un arī pandēmija nerimstas mūs turēt savos grožos. Pāri visām nebūšanām dzīvo mīlestība un dzimst bērni. Tāda ir pasaules kārtība. Februārī, ko mēdz dēvēt arī par mīlestības mēnesi, uz sarunu aicinājām Rīgas Dzemdību nama galveno vecmāti Viju Bathenu-Krastiņu. 

Vai pandēmija ir ietekmējusi dzimstības rādītājus Latvijā?

Diemžēl pēdējos gados ir vērojama tendence, ka dzimstība samazinās. Rīgas Dzemdību namā 2020. gadā attiecībā pret 2019. gadu dzimstības kritums ir apmēram 9%. Latvijā kopumā tiek prognozēts, ka samazinājums varētu būt ap 6%. Protams, noteikti kaut ko ietekmējusi arī pandēmija, tomēr tāda ir vairāku pēdējo gadu tendence. Dzimstības rādītāju noteikti ietekmē virkne sociāli ekonomisko aspektu. Ja mēs skatītos dzimstības statistiku 100 gadu griezumā, varam redzēt, ka periodiski šīs līknes iet augšā un lejā. 

Pandēmijas ietekmē Dzemdību namā dzemdību skaita samazinājumu varēja vērot pavasarī, Covid-19 pirmajā vilnī, kad tika liegta tuvas personas dalība ģimenes dzemdībās. Tas gan nebija radikāls samazinājums, bet kopumā tendence šajos pāris mēnešos bija negatīva. 

Tomēr ne visur ģimenes dzemdības bija aizliegtas. Tiesa, bija jāievēro virkne stingru noteikumu.

Jā, mēs Rīgas Dzemdību namā, tāpat kā Stradiņa slimnīcas Dzemdību nodaļa, pieņēmām lēmumu, ka dzemdībās nedrīkst piedalīties citi ģimenes locekļi vai atbalsta personas. Jāatzīst, ka tas radīja zināmu trauksmi. Tā bija gan no darbinieku, gan sievietes, gan ģimenes puses. Bez asarām arī neiztikām, jo katrs esam dažādi, sievietes ir ļoti dažādas, katra šos ierobežojumus uztvēra atšķirīgi. Tomēr kopumā sabiedrības daļa, ar ko esam saskarsmē, vairāk vai mazāk bija saprotoša. Tagad ģimenes dzemdības ir atļautas, bet tajās var piedalīties tikai viena atbalstošā persona. Protams, jāievēro virkne piesardzības noteikumu, piemēram, obligāta ir sejas masku lietošana saskarsmē ar Dzemdību nama personālu.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
 
Menopauzes hormonu terapija
Kādēļ joprojām baidāmies no menopauzes hormonu terapijas (MHT)?

 

Pagājuši 20 gadi kopš brīža, kad ar skaļu blīkšķi izgāzās vērienīgais pētījums „Womens Health Initiative”, jo pētījumā iesaistītās sievietes, lietojot menopauzes hormonu terapiju (MHT), sāka slimot ar krūts vēzi. Šobrīd preparāti, ko izmanto menopauzes hormonālajai terapijai, mainījušies kā diena pret nakti. Pārsvarā tie ir ļoti līdzīgi hormoniem, kādus ražo organisms. Tomēr psiholoģiskas sekas uz sieviešu domāšanu šis pētījums tik un tā atstājis...

 

Vidējais menopauzes iestāšanās vecums Latvijā ir 49 gadi, bet tikai 2–3% no visām sievietēm izvēlas lietot menopauzes hormonu terapiju (MHT). Ja viņām jautā, kas no tā attur, atbildē tiek minētas neracionālas un nepamatotas bailes no trombembolijas, no sirds slimībām un no krūts dziedzera audzēja. 

Amerika ir MHT šūpulis, šeit jau pagājušā gadsimta 40.–50. gados sievietēm menopauzes vecumā nozīmēja hormonus aizvietojošos preparātus. Pirmais kombinētais estrogēnu preparāts „Premarin” tika piereģistrēts 1942. gadā, un tas ilgstoši bija populārākais šo medikamentu grupā. Tas saturēja estronu un vēl daudz citus estrogēna veidus, kas iegūti no grūsnām ķēvēm. Nenoliedzami, šie hormoni būtiski atšķīrās pēc savas ķīmiskās struktūras no tiem, ko izstrādā sievietes organisms, tomēr spēja mazināt menopauzes radītos simptomus un uzlabot dzīves kvalitāti lielākaijai daļai lietotāju. Balstoties uz šo preparātu, Amerikā uzsāka vērienīgo „Women’s Health Initiative” pētījumu ar 160 000 sieviešu iesaistīšanos, lai izpētītu MHT ietekmi uz sievietēm menopauzes vecumā. 

Vairāk uzziniet jaunajā numurā!

 
Infarkts. Post factum

 

Ģimenes ārsts novērtējis risku saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām pēc SCORE skalas, pacientam ieteica veikt pāris izmeklējumu sirdij. Un tā, esot lieliskā pašsajūtā un labā omā, cilvēks sev par lielu pārsteigumu kādā jaukā dienā uzzina, ka reiz viņam esot bijis infarkts, kuru nav sajutis... Ko ar šo ziņu tālāk iesākt?

Visīsākā atbilde būtu – uztvert šo situāciju nopietni un sākt lietot medikamentus nekavējoties, lai gan saprotams, ka cilvēkam, kurš par veselību nesūdzas, sākumā šāda ziņa varētu radīt apjukumu un neizpratni. Sarunā ar kardiologu Andri Skridi uzzinām, ka šādas situācijas, kad infarkts neizpaužas ar simptomiem, gadās salīdzinoši reti. Ja sūdzību nav, kā cilvēkam var ienākt prātā šobrīd pārbaudīt sirdi?! Un tad pastāv reāla iespēja pašam piedzīvot patiesību, kas jau apdziedāta tautasdziesmā: 

„Es gribēju tā nomirt,

Kā nomira tēvs, māmiņa;

Tēvs nomira rudzu druvā, 

Māte – maizi mīcījot.” 

„Ar to vēlos sacīt, ka esam izturīgi un strādīgi. Ja cilvēks vēl ir aktīvs, var art un maizi mīcīt, viņš, visticamāk, nedomā, ka, iespējams, organismā sācies kāds dzīvībai bīstams process, bet, kā zināms, tieši akūts infarkts, kas pirms tam nav radījis nekādus simptomus, ir viens no biežākajiem pēkšņas nāves iemesliem,” skaidro kardiologs. „Līdz pat 50% no visiem cilvēkiem, kuri piedzīvojuši pirmo infarktu, nomirst uzreiz un nenonāk līdz ārstam. Savā ziņā arī šo situāciju varētu saukt par infarkta bezsimptomu formu un varam tikai minēt, vai cilvēks jau iepriekš nav pārstaigājis kādu infarktu, kas neradīja simptomus, pie ārsta nav vērsies un zāles nav lietojis, tāpēc nākamais vai pirmais infarkta gadījums bija ar letālām sekām,” skaidro kardiologs. 

Vairāk uzziniet jaunajā numurā!

Neatdot vīrusam savu psihoemocionālo veselību!

 

Šī pandēmija kādudien beigsies, bet Hārvarda universitātes pētnieki pauž bažas, ka nākotnē daudzi sastapsies ar simptomiem, kas raksturīgi posttraumatiskā stresa sindromam, kādu mēdz piedzīvot karavīri pēc atgriešanās no frontes...

 

Iespējams, ja vīrusa izraisītā pandēmija, kas šobrīd danco ap zemeslodi, aprobežotos tikai ar vienu riņķi (uzliesmojumu), mēs tāpat mazliet padusmotos, pabēdātos, bet mobilizētu spēkus īslaicīgai, laikā limitētai akūta stresa situācijai, pamazām to pieņemot un pārstrādājot. Tad arī bažām par paliekošām sekām uz psihoemocionālo veselību nebūtu vietas. Diemžēl pandēmija jau lec savu otro, daudzviet pat trešo riņķadanci, atgriežas ar kārtējo vīrusa uzliesmojuma vilni, kas speciālistiem vieš bažas, ka nākotnē prieku par ierastās dzīves atgriešanos var aizēnot jauna liga – ar psihoemocionālo veselību saistīti traucējumi. Piedzīvotie traumatiskie notikumi – gan akūts, vienreizējs bīstams notikums, gan traumatisku notikumu sērijveidā atkārtots piedzīvojums – var izraisīt līdzīgu psihoemocionālu atbildi, kas izpaužas gan fiziski, gan psiholoģiski. Piedzīvojot akūta stresa situāciju, cilvēks kļūst apjucis, iracionāls savā rīcībā, jūtas dezorientēts, bet pēc dienas akūtā fāze pāriet nākamajā – reakcijas fāzē ar plašu emociju gammu, sākot no dusmām, kauna, vainas izjūtas, grūtībām koncentrēties, pieņemt lēmumus, un šo krāšņo simptomu buķeti papildina tādi veģetatīvi simptomi kā bezmiegs, svīšana, grūtības elpot, apetītes zudums, reiboņi, drebuļi, cilvēks izvairās no vietām vai situācijām, kas viņam atgādina par piedzīvoto traumatisko notikumu.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Pakritu un kauls pušu…

 

Traumas ar kaulu lūzumiem ziemas sezonā nav retums. Tās var iegūt, gan paslīdot uz slidenas ielas, gan steidzot baudīt ziemas sportiskās aktivitātes. Ja gūts lūzums, svarīgi to pareizi novērtēt, ārstēt un sadziedēt, lai par lūzumu varētu aizmirst un tas neliktu par sevi manīt turpmākajā dzīvē.

 

Ja mēs gribētu definēt, kas ir lūzums, tad to var saukt par kaulu struktūras veseluma pārtraukumu. Bieži vien tiek uzskatīts, ka tā tas arī ir – kauls kādā vietā pilnībā ir pārlūzis. „Tomēr ir lūzumi ar dislokāciju un bez. Ja lūzums ir ar dislokāciju, tas nozīmē, ka traumas rezultātā kaula fragmenti ir nobīdīti uz vienu vai otru pusi. Lūzums bez dislokācijas ir tas, ko tautā mēdz dēvēt par plīsumu vai plaisu. Tomēr jēdziena „kaula plīsums (plaisa)” traumatoloģijā nav, arī lūzums bez nobīdes ir struktūras pārrāvums – tātad lūzums,” skaidro traumatologs-ortopēds Aleksejs Repņikovs. 

Ārsti apstiprina, ka katru gadu, tiklīdz uzkrīt pirmais sniedziņš, parādās pirmais ledus, slimnīcu traumpunktos manāms cietušo pieplūdums. Traumas ir dažādas, bet starp tām arī lūzumi, kuru sadziedēšana var prasīt ilgāku laiku. Dažkārt tas izjauc iecerētos plānus, rada darba nespēju. „Ja runājam par klasiskām traumām, lūzumiem, kas gūtas, paslīdot uz ledus, tad tie ir spieķa kaula, plaukstas locītavas rajona kaulu lūzumi. Cilvēks krītot reflektoriski iztaisno rokas, lai uz tām atbalstītos, un gūst lūzumu. Bieži sastopami arī potīšu lūzumi, ja krīt gados vecāki cilvēki, kam ir osteoporoze, var gadīties augšstilba kaula kakliņa lūzums. Dažkārt gadās arī mugurkaula traumas, kas beidzas ar kāda skriemeļa vai astes kaula lūzumu,” biežākās ziemas traumas raksturo dakteris Aleksejs Repņikovs. Viņš piebilst, ka krītot lūzumu var dabūt arī citās vietās, ne tikai iepriekš minētajās. 

Vairāk uzziniet jaunajā numurā!

 

Raksti mums..

Andrejostas iela 23,

Rīga, LV-1045

 

veseliba@dienaszurnali.lv

 

Tālrunis: +371 67273311
Mobilais tālrunis: +371 26514838
Fax: +371 67292701

Vārds *

E-pasts *

Teksts

@2016 Dienas Žurnali

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle
01_VESELIBA_02_2021.jpg