Aiziet pie urologa ir patīkamāk nekā pie zobārsta

 

Ar Ervīnu Poiku tikos oktobrī, dažas dienas pēc viņa dēliņa dzimšanas. Nesen viņš bija arī nosvinējis savu trīsdesmito dzimšanas dienu. Skatoties uz viņa priekpilno seju, domāju – nekas neliecina par baisajām emocijām, kurām nācās iziet cauri jaunajai ģimenei pagājušā gada izskaņā, kad Ervīnam atklāja ļaundabīgu sēklinieku audzēju.

Kad 2018. gada vasarā Ervīns sēkliniekos sataustīja mazu bumbulīti, viņam pat prātā neienāca, ka tas varētu būt kas nopietns. „Man it nekas nesāpēja, tāpēc šķita, ka tas pazudīs pats no sevis,” viņš atceras. Oktobrī Ervīns devās komandējumā uz Zviedriju, un secināja, ka bumbulītis nav nekur pazudis jau trīs mēnešus. Tajā brīdī viņš saprata, ka jāuzmeklē ārsts, un, kad decembrī atgriezās Latvijā, devās pie sava ģimenes ārsta, kas iedeva nosūtījumu pie urologa. „Ultrasonogrāfijas rezultāts pēc pāris dienām bija skaudrs – mazais bumbulītis tika apasiņots, un tā nebija nekāda cista, bet gan audzējs,” stāsta Ervīns. Ar ģimenes palīdzību viņš uzmeklēja ārstu-urologu Linardu Rēdmani, kas pēc apskates un sonogrāfijas deva 95% iespējamību, ka audzējs ir ļaundabīgs. „Tajā brīdī mana pasaule sabruka,” Ervīns atceras. 

„Tolaik dzīvoju ar jautājumiem – kāpēc tā, un kāpēc man? Kamēr diagnoze nebija zināma, apzināti sevi nodarbināju, lai nav jādomā par sliktākajiem scenārijiem. Tomēr, sagaidot galējos analīžu rezultātus, kā man, tā sievai, protams, puņķi un asaras gāja pa gaisu, emocijas bija trakas – bailes, neziņa, bezspēcība... Tas viss vienkārši bija jāizlaiž tādā pārdzīvojumā laukā, lai gan abi ar sievu esam racionāli domājuši cilvēki un saprotam, ka no trakošanas man labāk nepaliks,” stāsta jaunais vīrietis.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
 
Laiks pārbaudīt vairogdziedzeri

 

Tas ir pareizi, ja cilvēkam pēc 45 gadu vecuma ģimenes ārsts, izsniedzot nosūtījumu uz asins analīzēm, reizi gadā atzīmē arī tireoīdstimulējošo hormonu TSH. Vai būtu jāuztraucas, ja šis TSH nav normas robežās?

 

Tas, kas katram būtu jāzina par vairogdziedzeri, ir neapstrīdams fakts, ka šis ir dzīvībai ļoti svarīgs orgāns. Bez vairogdziedzera izstrādātajiem hormoniem dzīvot nav iespējams. „Lai izskaidrotu vēl vienkāršāk, vairogdziedzeri mēdzu salīdzināt ar aizdedzes dzinēju,” teic profesors Aivars Lejnieks. „Lai šis dzinējs darbotos, tam nepieciešama degviela, bet, lai degviela sāktu izstrādāt enerģiju, vajadzīga dzirkstele un vairogdziedzeris ir tas, kas šo dzirksteli piešķiļ. Taču, ja dzirksteles tiek piešķiltas par daudz, proti, vairogdziedzeris strādā par aktīvu, arī enerģijas būs par daudz un tā var sadedzināt gan pašu dzinēju, gan visu organismu kopumā. Tāpēc ļoti svarīgi, lai vairogdziedzera funkcija būtu normai atbilstoša.” Lielākoties visas vairogdziedzera slimības var iedalīt ar plus funkciju (kad vairogdziedzeris strādā pastiprināti) vai mīnus funkciju (kad vairogdziedzeris strādā gausi). „Taču mēdz būt arī tādas saslimšanas, kad TSH asins analīzēs atbilst normai, proti, vairogdziedzera funkcija ir normāla, bet ārsts satausta veidojumus, ko sauc par mezgliem, vai arī vairogdziedzeris ir vienmērīgi (difūzi) palielinājies, izveidojusies struma.”

Vairāk uzziniet jaunajā numurā!

 
Brīnums ir tikai placebo

Tā notiek, ja ārsts un pacients kļūst par labiem draugiem, viņu sarunas ir tik interesantas, ka tās nedrīkst atstāt aiz kabineta durvīm. Tāpēc tautā mīlētais profesors Anatolijs Danilāns ar pasaules apceļotāju, savu draugu un publicistu Pēteri Strūbergu spraigās sarunas par šamaņiem un dakteriem ir uzbūruši grāmatā. Kādam, kurš tic pārdabiskajam par daudz, šīs sarunas varētu palīdzēt arī izārstēt kritiskās domas nepietiekamību.

 

Kungi, pēc grāmatas noformējuma un nosaukuma „Dakteri un šamaņi”, spriežu, ka viens no jums ir šamanisma, bet otrs medicīnas pārliecināts piekritējs?

Pēteris Strubergs: Profesors Danilāns ir tradicionālās medicīnas piekritējs, un arī es esmu, tikai ar nelielu šamanisma piešprici. Kopumā tradicionālā medicīna man arī ir ļoti mīļa, lai gan savulaik mani izsvieda no Medicīnas institūta...

Anatolijs Danilāns: Pēteri es zināju, pirms mēs satikāmies kā ārsts un pacients – pazinu no viņa rakstiem. Ar prieku tos lasīju, jo šajos ceļojumu rakstos nebija aprakstīti tikai autora iespaidi, bet varēja just, ka izstudēta arī literatūra, ka viņš ir iedziļinājies, pie sava darba strādājis. P.S.: Tas gan. Ceļošana ir ļoti interesanta. Es saku, ka katram vajadzētu mēģināt iekrāt naudiņu un ceļot jau šodien, jo simts gadu vecumā uz nestuvēm tevi neviens ceļojumos nevedīs.

Vairāk uzziniet jaunajā numurā!

 
Plīsis vai nodilis menisks.
Ko darīt?

 

Neveikls kritiens, baudot ziemas priekus, piezemēšanās pēc lēciena, arī tik sadzīviska kustība kā neveikla piecelšanās no dīvāna var radīt meniska bojājumu. To var izdarīt arī laiks, liekais svars, fiziski smags darbs. Lielākoties nelaime nenāk viena – bieži ir bojāts arī skrimslis vai kāda no ceļa locītavas saitēm.

 

Ceļa locītavā satiekas augšstilba un apakšstilba kauli, tās ir cietas virsmas, kas pārklātas ar skrimsli. Lai skrimslis uzreiz nenodiltu un nesabojātos, nepieciešamas divas buksītes jeb starplikas. Ja mugurkaulā tie ir starpskriemeļu diski, tad ceļa locītavā – meniski. Tie stabilizē, amortizē locītavu un nodrošina normālu kustību. Vissvarīgāk tas ir ceļa rotācijas laikā, kas rodas brīžos, kad futbolists sper pa bumbu, slēpotājs brauc no kalna, basketbolists uzlec gaisā un piezemējas. Katrā ceļa locītavā ir divi pusmēness formas meniski – iekšējais un ārējais. Katram meniskam ir mugurējais rags, vidusdaļa un priekšējais rags. Mugurējais rags ir vissvarīgākais, jo tas stabilizē ceļa locītavu. Vēl ceļa locītavā ir četras saites – divas iekšējās (krusteniskās) un divas ārējās (sānu) saites.

Menisku bojājumi nereti ir jaunu un fiziski aktīvu cilvēku problēma. Tomēr menisku nevar izraut no konteksta jeb no ceļa locītavas, ārsti parasti locītavu skata kopumā – gan skrimšļus, gan saites, gan meniskus. Jauniem cilvēkiem menisku bojājumi bieži iet rokrokā ar saišu plīsumiem. Savukārt gados vecākiem cilvēkiem mēdz būt cita kombinācija – skrimšļa un meniska bojājums. No tā var secināt, ka ir divu veidu menisku bojājumi – traumatiskie un deģeneratīvie.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Cista olnīcā – cik nopietni tas ir?

Iztiksim bez dramatizēšanas – cista olnīcā pati par sevi nav nekas ļauns, tomēr ir reizes, kad tā vairāk jāpieskata un, ļoti iespējams, no tās jāatbrīvojas. Drošības dēļ!

 

Sievietes ar gadiem labi iepazīst savu ķermeni, tāpēc uz katru sāpi nereaģē, jo, piemēram, zina – tajā brīdī notiek ovulācija. Savukārt, ja sievietei cikla laikā pēkšņi ir spēcīgas sāpes vēdera lejasdaļā vai kādā no sāniem, noteikti jādodas pie ginekologa uzzināt to cēloni. Cista sāks radīt sāpes, ja tā būs liela – no četriem centimetriem diametrā un lielāka, vai tad, ja tā būs ļaundabīga. Sāpes var būt tikai vienā sānā, var pūsties vēders. Funkcionālās cistas, kuras veidojas ovulācijas laikā, radīs sāpes cikla vidū, un tās var turpināties līdz pat mēnešreižu sākumam. Cistas, kuras dzemdē atrodas pastāvīgi, bieži ir neliela izmēra, tāpēc tās ne vienmēr rada sāpes – drīzāk var būt vēdera pūšanās vai viegla diskomforta sajūta. Cistu var konstatēt ginekoloģiskās apskates laikā, bet tās veidu noteikt – tikai veicot ultrasonogrāfiju. Cistas struktūras ir dažādas, un ir noteikti kritēriji, kas palīdz ultrasonogrāfijā noteikt to veidus. Pēc tam, kad cista ir diagnosticēta, rīcības plāns būs atkarīgs no tā, kāda cista olnīcā ieperinājusies un kādus simptomus tā provocē. Ir divu veidu cistas, vienkārši sakot – „labās” un „sliktās”.

Funkcionālās cistas ir ar gludu sienu, regulāras formas, tām nav piesienas veidojumu, iekšā atrodas šķidrums. Pieredzējis ārsts to atšķirs, un papildu diagnostika nebūs nepieciešama. Cistu sonogrāfijas kontrole tiek noteikta pēc 2–3 mēnešiem. Ja cista būs pazudusi vai samazinājusies, satraukumam nav pamata.

Vairāk uzziniet jaunajā numurā!

Raksti mums..

Andrejostas iela 17,

Rīga, LV-1045

 

veseliba@dienaszurnali.lv

 

Tālrunis: +371 67273311; +371 67297072
Mobilais tālrunis: +371 26514838
Fax: +371 67292701

@2016 Dienas Žurnali

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle