Triumfs, ja grozā ir bumba vai... sēnes: GUNTA BAŠKO

Laura Ikauniece
Foto: Aleksejs Belokopitovs (www.alexstudio.lv)
Stils: Edīte Treija

Latvijas sieviešu basketbola izlases enerìiskâ lîdere Gunta Baško pačukst, ka vēl pāris gadu būs uz profesionālā sporta skatuves, tomēr viņas dzīves prioritātes mainās.

Gunta, stāstot par sava dzīvesveida stūrakmeņiem, piebilst: "Pašlaik esmu bezdarbniece." Pareizāk būtu teikt, ka viņa ir atvaļinājumā jeb starpbrīdī starp divām basketbola sezonām. Šis laiks vajadzīgs, lai uzkrātu enerģiju, uzlādētu savas "saules baterijas" vasarā un līdz kaulam izjustu ilgas pēc basketbola bumbas. Patiesībā darba arī vasarā Guntai ir pārpārēm. Jau augustā sāksies kvalifikācijas turnīrs Eiropas čempionātam. "Ja mēs uzvarēsim, varēsim iekļūt čempionāta finālturnīrā, kas notiks nākamgad Polijā," stāsta Gunta. Jau septembrī basketboliste atkal kravās ceļasomas, lai uz laiku dotos spēlēt vienā no spēcīgākajiem klubiem "Wisla Can - Pack" Polijā.

Režīms uz papīra, atbildība - galvā
Diendusa ir neaizstājama vērtība spēļu sezonas laikā. Kaut vai tikai snauda bez aizmigšanas - tā dod jaunu spēku atlikušajai dienai. Sākoties sezonai, katrai komandas dalībniecei tiek izsniegts saraksts ar dienas režīmu: celšanās pulksten 8.00, brokastis 8.30, braukšana uz treniņu 9.30, treniņš 10.00, atgriešanās 11.30, pusdienas 12.30, snauda no 13.00 līdz 15.00, kafijas tase ar kūku enerģijai 15.30, spēle 18.00. Reizēm pirms treniņiem uzspēlējam futbolu vai citu spēli, bet pārsvarā manas aktivitātes lielākoties sastāv tikai no basketbola. Ar to pietiek, lai uzturētu sevi labā formā.

Ticu labajam cilvēkā
Kad man vēl nebija pastāvīga drauga, darbs izteiktā sieviešu kolektīvā radīja vientulības izjūtu. Tagad, kad man ir attiecības, visgrūtākais ir samierināties ar neskaitāmajiem pārbraucieniem, kas saistīti ar darbu. Katrreiz no jauna tieku iemesta citā vidē, atkal jauni cilvēki apkārt, kuriem jāpielāgojas, ar kuriem jāmācas sadzīvot, gaidot laiku, kad atkal varēs braukt mājās. Esmu iemācījusies brīžiem labāk paklusēt, pavērot, kas notiek, nesteigties ar secinājumiem. Vienmēr jau būs kāds, ar ko sadraudzēties, bet nekad svešā komandā visi simtprocentīgi nekļūst par labākajiem draugiem. Tas nav arī vajadzīgs. Galvenais, ka uz laukuma visām viens mērķis - uzvarēt.
Mums abiem ar draugu ir grūti, kad man atkal jābrauc prom, bet cenšamies katru dienu sazvanīties, ņemu līdzi sev mīļo cilvēku fotogrāfijas, gatavoju latviskus ēdienus - šmorēju vistu, izcepu kartupelīšus, sagriežu gurķu salātus. Vispār esmu pozitīva būtne un ticu labajam cilvēkos. Ticu, ja kaut ko ļoti gribi, vajag tikai piestrādāt un viss piepildās. Tas attiecas arī uz attiecībām un attālumu, kas mūs brīžiem šķir. Nedaudz jāpacenšas, jāieplāno laiks, lai atbrauktu ciemos, pavadītu kopā brīvdienas. Draugs ir atzinies, ka grūti būt profesionālas sportistes otrajai pusei, tāpēc mums bezgala svarīga ir pat tik ikdienišķa kopā būšana kā parasta pasēdēšana pie televizora, kopīga pastaiga pa parku vai grāmatu lasīšana abiem vienā dīvānā. Gribas just, ka esam viens otram blakus, tomēr... basketbols ir mans darbs.

Darba traumas nebiedē
Pirmā krīze attiecībā uz basketbolu bija pusaudzes gados: "Kāds basketbols? Ārprāts! Kam man tas vajadzīgs?!" Taču vecāki pārliecināja, ka man tas ir nepieciešams. Pabeidzu vidusskolu, sporta skolu, ieguvu stipendiju, lai varētu mācīties augstskolā Amerikā un paralēli tur spēlēt basketbolu. Pēc augstskolas aizbraucu uz Izraēlu, kur aizritēja mans pirmais profesionāles gads basketbolā. Pēc tam četri gadi Francijā, tad Spānijā, pērn Itālijā un nākamgad būšu Polijā.
Lielākie krīzes periodi ir tikai tad, ja spēlējot gadās gūt traumu. Kad garais rehabilitācijas process garām, jāaprod ar domu, ka esi gandrīz no jauna radusies. Man bija izmežģīti pirksti - it kā sīkums, bet mani šī trauma izsita no sliedēm. Esmu guvusi arī elkoņa izmežģījumu, bet citādi uzskatu, ka man kāds augstāks spēks līdz šim stāvējis klāt. Citas meitenes ir guvušas daudz nopietnākas traumas: menisku plīsumus, plecu izmežģījumus, bet mēs to uztveram kā darba sastāvdaļu. Daļēji piekrītu, ka profesionālais sports nav veselīgs. No vienas puses, esi formā, bet, no otras puses, gūstu traumas, kas tā pa īstam par sevi atgādinās pēc pāris desmitiem gadu, kad aktīvās sporta gaitas būšu beigusi.

Pase rāda 30 gadus. Jūtu - ir mazāk
Arī tad, kad beigšu aktīvā sporta gaitas, nebūšu mājās sēdētāja - kūkotāja. Skriešu, braukšu ar skrituļslidām, peldēšu, slēpošu, iespējams, gribēšu trenēt basketbolā jaunāko paaudzi un mazāk deldēt istabā krēslu pie datorgalda. Nav noteikta vecuma, kad jābeidz spēlēt basketbolu profesionālā līmenī. Kamēr vari - dari! Pazīstu sievietes, kuras spēlē arī 40-45 gadu vecumā, bet citas to beidz jau 30 gados. Ai, nē - es galīgi neesmu no tām, kuras ļoti uztraucas par vecumu! Pase saka, ka man esot 30 gadu, taču es tā nejūtos. Gadi ir tikai formāls cipars, bet pati reizēm jūtos kā divdesmitgadīga skuķe - eju un ķiķinu, ālējamies ar draugu un paši neticam, ka tā var darīt pieaudzis cilvēks. Vecums sākas galvā un tajā, ko katrs domājam par sevi, cik ļoti sevi mīlam. Es jūtos lieliski!

Par Guntas tetovējumiem un to, kādēļ viņa sevi reizēm dēvē par blondīni, lasi šā mēneša VESELĪBĀ!