Prieka mirkļu kolekcija.

Man patīk gaidīt, jo gaidīšana – tās ir ilgas. Kad sirds pilna ar ilgām, tajā rodas vieta sapņiem. Un šādos brīžos mans pragmatisms piedzīvo sakāvi – es kļūstu par simtprocentīgu romantiķi. Tagad, kad rakstu šīs rindas, aiz loga ir rudens – pliki koki, bet zaļa zālīte. Iespējams, kad lasīsi, jau būs uzkritis pirmais sniegs, maigs kā kaķa astes pieskāriens degunam. Bet es jau gaidu svētkus, jo gaidīšana man vienmēr patikusi un padevusies daudz labāk par pašu svinēšanu. Pirms dažām dienām pa redakcijas logu vēlā vakarā vēroju satriecoši rāmu un pasakainu ainu – kailos ābeļu zaros lukturos sakārtas sveces dega pilnīgā tumsā kā tādi ceļa rādītāji pirmajam sniegam, lai tas zinātu, kur to gaida. Man tas bija svētku sākumpunkts.
Kas tālāk? Lai svētki mani nepārsteigtu nesagatavotu, sekošu psiholoģes Jolantas Cihanovičas Ziemassvētku gaidīšanas receptei, kuru šajā numurā vari izlasīt arī tu. Un sākšu ar sevis apdāvināšanu – katrā adventes nedēļā sev pa dāvanai, vadoties pēc grāmatu grāmatā Bībelē rakstītā principa: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Arī tevi aicinu ikdienas skrējienā vispirms atcerēties par sevi pašu, veltīt laiku vispirms sev un tikai tad, laimīga un sevis pašas lutināta, patiesu mīlestību varēsi sniegt citiem.
Es piederu pie tiem, kam patīk gada nogalē atskatīties uz aizgājušo un izveidot prieka mirkļu kolekciju – nozīmīgāko un iedvesmojošāko notikumu fotogaleriju, atcerēties veiksmes un mazliet pakavēties pie sakāvēm, bet ne ilgi... vien tik daudz, lai saprastu, kāpēc tās izvērtušās par neveiksmēm, jo atkārtošana tām nav nepieciešama. Arī žurnālā šomēnes esam izveidojušas retrospekciju, kurā apkopojām šāgada spilgtākos un iedvesmojošākos rakstu varoņus un notikumus. Kas tevi šogad iedvesmojis visvairāk? Uzraksti mums!