Par lieliem plāniem un maziem prieciņiem

Ar milzu eiforiju gaidīju savu atvaļinājumu, lai varētu sakravāt koferi un doties pavadīt pāris nedēļu namiņā pie jūras ar zemenēm, lubenēm un ģimeni. Taču, kā smejies – jo lielāks sapnis, jo skaļāk tas saplīst. Atvaļinājuma sākums stundu stundā sakrita ar to, ka dēliņš bija “nozvejojis” kādu vīrusu un atpūtu piejūras namiņā nācās iemainīt pret “kūrortu”, vārdā slimnīca. Pavisam neplānoti. Kad daudzmaz bijām atguvušies, sapratu – nekas cits neatliek, kā glābt savu vasaru, kamēr vēl var. Ņēmu grozu padusē, braucu uz mežu, ar degunu ieniru smaržīgos vaivariņos un lasīju mellenes. Pēc tam dārzā – ķiršus, upenes, jāņogas, ērkšķogas. Aizbraucām arī uz īstu lauku zaļumballi un paspēju pat uz pēdējām meža zemenēm. Katru otro vakaru visa māja smaržoja pēc svaigi vārīta ievārījuma. Nezinu, kurš šo iekonservēto vasaru spēs ziemā notiesāt, bet tieši šajā rēnajā vakarā starp burku burciņām beidzot sajutu – ir! – mana īpašā ogu vasaras noskaņa ar odu sakostiem stilbiem, bez jūras un lubenēm, bet toties ar melleņu melnu muti un matos sabirušiem liepziediem. Biju domājusi, ka bērnības sajūtas pieder pagātnei, bet te nu tās bija – kā dzīvas! Ja tu, tāpat kā es, mīli nākotni plānot nepieklājīgi tālu uz priekšu, sāc to pa mazam solītim un vislabāk dari klusējot, par saviem vismīļākajiem sapņiem daloties tikai ar visvistuvākajiem cilvēkiem. Ja sapņu enerģiju iztērē daudzām ausīm, tiem vairs nebūs spēka piepildīties.
Un vēl – lai nesabojātu atvaļināju, noteikti izlasi rakstu “Atvaļinājums kā Ēdene diviem”. Izrādās, mammas, kuras lepojas, ka visu laiku veltījušas tikai bērniem, patiesībā ir pārgurušas un – kam tas vajadzīgs? Var taču uzdāvināt savām atvasēm burvīgas brīvdienas pie lauku omes, bet paši vēl vasaras pēdējā oficiālajā mēnesī  sarūpēt vairākas skaistas pieturas. Kā sveicienu mēs, žurnāla veidotājas, sūtām Tev pastkartes no tām vietām Latvijā, kur pašas esam vislabāk atpūtušās – spontāni, neplānoti un pa īstam.