Galvenais ir dzīvesprieks. Dana Dombrovska

Teksts: Solvita Velde
Foto: Aleksejs Belokopitovs (www.alexstudio.lv)
Stils: Edīte Treija

Stiliste Dana Dombrovska diendienā sievietēm paver iespēju sevī ieraudzīt skaistumu. Savā dzīvē Dana pārliecinājusies, ka skaistums nevar izglābt pasauli. To var izdarīt dzīvesprieks. Tieši dzīvesprieka vērtību viņa apzinājās, trīs gadus ķepurojoties ārā no depresijas purva.

Laiskuma piepildīti rīti
Ar Danu tiekamies pavisam īsu brīdi pirms Ziemassvētkiem. Atrast laiku sarunai ir ārkārtīgi grūti, jo mums abām ir sajūta, ka visi cilvēki tieši pirms svētkiem vēlas padarīt visus vēl vecajā gadā nepaveiktos darbus. Bet mēs izbrīvējam divas stundas un kopīgi ieturam lēnas vēlās brokastis. Dana teic, ka nupat ielēkusi tādā vāveres ritenī, ka parūpēties par sevi sanāk vismazāk. “Ik pa laikam sev saku – visus darbus tāpat padarīt nevarēsi, neuzņemies tik daudz, neiesaisties tik daudzos projektos! Bet manī mīt bailes, kas saka – tu nevari atļauties atteikt, jo tad, iespējams, darbu vairs nepiedāvās. Tomēr jāatzīst, ka pēdējā laikā sāku atteikt ar domu – vai tiešām tā nauda man pavērs vēl lielākas iespējas? Es skriešu vēl vairāk un pa ceļam to iztērēšu skrienot, jo dzīve Rīgā ir dārga un nauda aiziet pati par sevi. Labāk palieku mierā, mājās, aizbraucu uz mežu, izstaipos, atrodu laiku saviem rituāliem.”
Vaicāta par ikdienas rituāliem, Dana ieskicē daudzu sieviešu sapni par laisku rītu. “Man patīk lēni rīti, pēc pamošanās labprāt vēl kādas 40 minūtes pavāļājos pa gultu.
Pēc tam mazgāšanās procedūrai man vajadzētu vismaz stundu, jo man patīk no rītiem iet vannā, nevis dušā. Bet reti ir iespēja sev atļaut tik lielu greznību. Tad man nepieciešama pusstunda lēnai brokastošanai un kafijas dzeršanai. Un vēl man gribas arī sapucēties. Tas prasa daudz laika. Sievietēm katru rītu papildu 24 diennakts stundām dāvanā pienāktos vēl trīs stundas.” Dana atzīst, ka ievērojusi – ja viņai nav šo lēno rītu, viņa nav harmonijā ar sevi. “Kad man doti gari rīti, esmu daudz savāktāka, gatavāka dienai. Esmu paspējusi sevi apmīļot. Varu strādāt, skriet un rūpēties par citiem, ja no rīta esmu parūpējusies par sevi.”
Danas dēlēns Kristofers, kuram nu jau seši gadi, pret mammas nepieciešamību pēc rīta laiskuma izturas ļoti saprotoši. “Viņš ir burvīgs – ceļas agri, bet ir sapratis, ka man vajag ilgāk pagulēt. Tad viņš pats darbojas, atrod, ko apēst un padzerties. Pienāk man klāt, pabiksta mazliet, pajautā kaut ko, bet citādi dzīvojas savā nodabā.”

Terapeitiskā dejošana
Vislielākais stimuls ikdienā virzīties uz priekšu un neapstāties, saņemties un priecāties Danai ir dēls. “Es varētu stundām skatīties, kā viņš dejo, runā, zīmē, līmē, iet vannā, saldi guļ. Dēls ir mana lielākā vērtība un bagātība šajā dzīvē.” Dana teic, ka, ienākot šajā pasaulē, Kristofers uz viņas pleciem uzlicis atbildību arī pašai par savu dzīvi, – viņa ne tikai nerīkojas muļķīgi un gauži aplami, ar Kristofera palīdzību kļuvusi pieaugušāka, bet vienmēr katru nozīmīgu lēmumu pieņem, vispirms domājot par Kristoferu. “Viņš ir mana lielākā dāvana. Dievs man Kristoferu iedeva, lai viņš mani sargātu. Caur savu bērnu esmu sapratusi arī to, ka kāds mani mīl tik ļoti un bez nosacījumiem. Kādreiz man pat kļūst skumji, kad saprotu, ka nekad šajā pasaulē neviens vīrietis mani nemīlēs tā, kā mani mīl mans bērns. Un varbūt tā arī nevajag. Šādas mīlestības priekšā cilvēks vienkārši kļūst pazemīgs.”
Dana stāsta – Kristofers ir kaislīgs dejotājs, tāpat kā viņa. Tieši dēls bija Danas lielākais fans, kad viņa piedalījās TV3 rīkotajā šovā “Dejo ar zvaigzni”. Bet Kristofers dejo citādi. “Kad skan Austrumu mūzika, bungu ritmi, tāda mantru mūzika, viņš ceļas augšā un pamazām sāk dejot. Viņš saliek rokas kā lūgšanā, tad izpleš, ceļ augšā, guļas lejā – izskatās kā meditācija. Nezinu, kur Kristofers to iemācījies, bet tas ir interesanti. Mēs bieži dejojam divatā, un, tā kā nedzīvojam vieni, bet gan savdabīgā komunālajā dzīvoklī kopā ar citiem maniem draugiem, reizēm, ja visiem labs prāts, pamazām sāk dejot arī pārējie. Tā ir ļoti, ļoti laba terapija! Tāpat kā dziedāt. Tas ir veids, kā izpaust emocijas. Dejojot mēs viens uz otru neskatāmies, nevērtējam – tas ir smuki vai nesmuki. Gories, kā gribi! Sēdi vai lēkā kā traks, izpaud to, ko tavs ķermenis prasa darīt.
Esmu nobriedusi Kristoferu vest uz deju un kustību terapiju. Ja tagad aizvedīšu dēlu uz modernajām dejām, kuras man pašai ārkārtīgi gribas dejot, tur viņu noliks pareizā stājā, sagriezīs galviņu, izstieps muguriņu... un visa viņa improvizācija pazudīs. Bet viņam vajag improvizēt, lai Kristofers atvērtos vēl vairāk.”
Vaicāta, vai Dana pati šobrīd dejo, viņas pleci sagumst un lūpas izsaka klusu – nesanāk.
Šova laikā Danas deju partneris bija Aleksandrs Aļošins. Viņa ļoti labprāt arī tagad dejotu ar Aleksandru, bet tas grūti izdarāms, jo viņš dzīvo Talsos, bet Dana – Rīgā. “Dejojot es kaifoju! Tas bija mans bērnības sapnis – dejot! Bet dzirdes problēmu dēļ tas nebija iespējams, tāpēc visu bērnību, kamoliņā sarāvusies, trīcēdama un drebēdama esmu skatījusies televīzijā “Grand Prix” kausus. Kad man piedāvāja piedalīties šovā, es burtiski saļimu uz ceļiem un sāku klausulē skaļi raudāt – jā! Manis pēc šis šovs varētu ilgt visu mūžu – skaistas kleitas, daudz smaga darba pie dejošanas un skaists rezultāts. Es piemaksātu, lai varētu vēlreiz piedalīties.”

Jaungada apņemšanās un sapņi
Bez dejošanas Danai ir arī citi sapņi. Viens no tiem – beidzot iegūt autovadītājas apliecību un pašai savu auto. “Tā katru janvāri ir mana jaunā gada apņemšanās. Esmu izgājusi mācības, bet pēdējo eksāmenu tā arī nenokārtoju. Es gaidīju Kristoferu, un man bija ļoti grūti. Gadījās dikti nejauks instruktors, viņam nepatika mans rozā džemperītis un priecīgā maniere. Viņš mani burtiski “izgāza”. Un es to neizdarīju vēlreiz. Bet tagad nožēloju, jo darbā man ļoti bieži jānes smagi maisi ar apģērbu, stiepju tos kā ēzelītis, līdz ar to visstiprākie man ir kakla un roku muskuļi.”
Citi Danas sapņi nav piesaistīti jaunajam gadam, tie viņu pavada diendienā. Viens no tiem – atvaļinājums! “Man nav bijis atvaļinājums tik daudzus gadus. Šovasar bija četras brīvas dienas, kuras pavadīju Liepājā. Bet es ļoti gribu aizbraukt tur, kur ir ļoti silts, un tad ilgi vāļāties siltās smiltīs, gozēties siltā saulē un peldēties siltā ūdenī. Bet es jau saprotu, ka man pašai tas jāieraksta savā plānotājā, neviens cits no malas man šo brīvo laiku un iespēju neiedos. Bet problēma tāda, ka man ir bail braukt vienai dzirdes problēmas dēļ, jo man ir grūtāk ar valodām. Varu braukt tikai uz kūrortu, kur mani lidostā sagaida latviski runājoši cilvēki, aizved uz viesnīcu un visu parāda. Šobrīd būtu ar mieru arī kā plauša nogulties pie kūrorta baseina. Un tomēr man gribas kaut ko krāšņāku – baltu, neskartu pludmali, kaut ko eksotiskāku par Turciju. Un lai ir maz cilvēku. Domāju, tas piepildīsies, tikai vajag kārtīgi gribēt un mazliet plānot.”

Nolasīt no lūpām jeb 21. gadsimta spiedze
Dana zaudēja dzirdi sešu gadu vecumā pēc smagas slimības. Viņa pati klusi nosaka: “Man bija meningīts. Vienkārši meningīts.” Šīs slimības sekas var skart teju katru ķermeņa daļu. Danas gadījumā liktenīgais šāviens trāpīja pa ausīm. Līdz sešu gadu vecumam viņa bija ņipra meitene, kura gan dzirdēja, gan runāja, bet pēc tam pasaule ap Danu uz 20 gadiem apklusa. Bet viņa bija unikāla – Dana turpināja runāt, kaut pati nedzirdēja, ko saka. Tieši šī unikalitāte 26 gadu vecumā viņai pavēra iespēju, kādu saņem vien retais – implanta ražotāju “Medelkom” pārstāvniecība Latvijā Danai sponsorēja dzirdes implanta operāciju. “Es biju īpašs gadījums, pratu runāt un pēc tam varēju pastāstīt, kādas ir manas sajūtas, ko un kā dzirdu. Lai viņi no tā varētu mācīties. Jā, biju izmēģinājuma trusītis, bet rezultāts ir pozitīvs. Un mans sapnis bija piepildīts! Visu mūžu esmu gribējusi dzirdēt. Tieši to Dievam vienmēr lūdzu – dod man iespēju vēl kādreiz dzirdēt!”
Šobrīd Dana spēj ne tikai sarunāties aci pret aci ar latviski runājošajiem, bet arī var kontaktēties pa mobilo telefonu. Ja cilvēks, ar kuru Dana sarunājas, runā klusi, tad lielu daļu teiktā viņa nolasa no lūpām – šo prasmi viņa apguva laikā, kad nedzirdēja. Grūtības sagādā kontaktēšanās ar krieviski runājošajiem. “Latvijā ļoti daudzi cilvēki runā krieviski, un pat jau viņi māk, vienalga neatbild latviski. Tad man jāskaidro, ka tiešām neprotu krievu valodu, tāpēc ka nedzirdu. Un viņi sāk runāt latviski. Izrādās – valodu zina, bet nerunā principa pēc.”
Mēs kopā smejamies, ka Dana varētu pelnīt bargu naudu, lasīdama cilvēku noslēpumus no lūpām, un viņa atklāj, ka patiesībā tas nav nekāds joks. “Mani reiz gribēja padarīt par 21. gadsimta spiedzi. Zvanīja un teica: mēs esam nopietna iestāde un gribam jums uzdot delikātu uzdevumu – mums būtu vajadzība kādā sanākšanā nolasīt no lūpām, ko cilvēki viens otram stāstīs. Atnāciet pie mums! Bet es neaizgāju. Negribu būt spiedze. Bet tas, ka nedzirdīgi cilvēki lasa no lūpām, ir normāli, vēl jo vairāk, ja daudzi gadi pavadīti dzirdīgo sabiedrībā. Es to nekad neizmantoju, bet dažkārt negribot gadās tramvajā “noklausīties” kādu sarunu. Tas gadās tikpat nejauši kā dzirdīgam cilvēkam dzirdēt to, ko viņš nav plānojis dzirdēt. Tā kā daudzus gadus neesmu dzirdējusi, citi jutekļi ir ļoti labi attīstīti. Labi jūtu cilvēkus. Ja tramvajā priekšā sēž pārītis, starp kuriem ir kāda problēma, es to jūtu, varu veselu stāstu izstāstīt no tās spriedzes, ko redzu, no galvas pagriezieniem, kustībām, stājas. Cilvēkā runā viss, ne tikai mute.”

Atgriezties par katru cenu
Dana ir unikāla arī tāpēc, ka mērķtiecīgi cīnījās par palikšanu dzirdīgo sabiedrībā, nevis iekļāvās starp vājdzirdīgajiem un nedzirdīgajiem, kur viņu tomēr saprastu daudz labāk. Iespējams, arī dzīve un pašsajūta starp sev līdzīgajiem būtu labāka. “Pēc smagām slimībām nepieciešamība atgriezties sabiedrībā visiem nav vienāda. Tieši tāpēc visi neatgriežas, visi necīnās par to, lai atkal varētu būt kopā ar cilvēkiem, kuri bija blakus pirms slimošanas. Jo tam nepieciešams ļoti daudz spēka. Piemēram, 90% no vājdzirdīgajiem un nedzirdīgajiem cilvēkiem nemaz nevēlas iekļauties sabiedrībā. Viņi apsmej tādu dzirdes implantu, kāds ir man. Aparātiņus, ko piešķir valsts, viņi arī nelieto. Bet viņus var saprast. Liela daļa šo cilvēku tādi jau ir piedzimuši. Kad viņiem uzliek uz auss mākslīgo skaņas kasti, trokšņi šķiet absolūti kosmiski. Dzirdot šīs skaļās skaņas, kas iet cauri smadzenēm, sāk sāpēt galva, turklāt viņi šīs skaņas neatšķir. Arī es gadu pēc implanta ieoperēšanas nesapratu, vai troksnis, ko dzirdu, ir tāpēc, ka kaut kas nokrita, aizcirtās durvis vai tāpēc, ka kāds kliedza. Es neatšķīru. Tikai ar laiku smadzenes pielāgojās un iemācījās atpazīt skaņas.”
Šobrīd, kad Dana atkal spēj dzirdēt, bez šaubām, ir daudz vieglāk, bet bija laiks, kad viņa savu nedzirdību slēpa, lai varētu būt kaut nedaudz vienlīdzīgāka. “Kādreiz strādāju popkorna kafejnīcā kinoteātrī “K Suns”. Šo darbu dabūju, jo neteicu, ka man ir dzirdes problēma. Arī implanta toreiz vēl nebija. Pirms seansa sastājās milzumgara rinda, un piecās minūtēs viņi visi bija jāapkalpo. Bet es taču nedzirdēju, ko viņi prasīja! Lasīju tikai no lūpām. Un biju sev apkārt kastītes salikusi tā, lai pēc cilvēku skatieniem varētu saprast, ko viņi grib. Labajā pusē augšā bija lielā kola, vidū mazais popkorns, kreisajā pusē augšā vidējā kola... Kur viņu acu skatieni vērsās, es nolasīju, ko viņi grib. Vēl arī improvizēju un plātījos ar rokām – šito vai šito? Kā cirkā. Kad trakās piecas minūtes beidzās, sēdēju kā gaisu izlaidis balons. Un tā ir tikai viena epizode no manas dzīves. Agrāk mēdzu iet arī uz klubiem, bet tur jutos kā muļķe. Ja kāds jauns un šarmants cilvēks gribēja ar mani parunāties, es nevarēju to izdarīt. Ja viņš man kaut ko teica, man bija vai nu jāizliekas par muļķi un jāķiķina, jo nesapratu, ko viņš saka, vai arī visu laiku jāmāj ar galvu kā zirgam, ka es visam piekrītu. Arī tas ir nepareizi. Un kas paliek? Paliek vienkārši notīties.”

Vairāk lasiet VESELĪBAS janvāra numurā!