Debešķīgais brīdis pirms...

Nesen lasīju kādu grāmatu par labo un slikto stresu un nonācu pie secinājuma, ka viens no baudkārākajiem brīžiem cilvēka dzīvē vistiešāk saistīts ar pirmo no stresa veidiem, kad cilvēks kaut ko gaida, ilgojas, izsapņo, līdz piepildījumā sajūt absolūtu baudu. Šo mirkli es saucu pavisam vienkārši – brīdis pirms. Brīdis pirms pavasara, brīdis pirms šampanieša burbuļi pieskaras degunam, brīdis pirms lidmašīna paceļas debesīs, lai vestu Tevi atvaļinājumā, brīdis pirms pirmā skūpsta... Psihologi teic, ka gudrie mēdzot šo brīdi paildzināt, lai piepildījuma sajūta būtu pilnīgāka un katarse ilgāka. Un man liekas, ka latviešu sievietes šajā ziņā noteikti saucamas par gudrajām – mēs ticam pasakām, attaisnojot divus stabilākos latviešu sievietes raksturlielumus: neizmērojamu pacietību un bezgalīgu ticību brīnumam. Tās abas vajadzīgas, lai sagaidītu un izbaudītu šo mazliet maģisko brīdi.
Cik ilgi Tu šogad gaidīji pavasari? Es sāku mirklī, kad kādā piesnigušā rītā pašā ziemas viducī man nācās mašīnu atstāt pagalmā, jo sniega dēļ no tā nevarēja izbraukt. Un tad nāca garais pelēcības un saules trūkuma laiks, bet es pacietīgi gaidīju, līdz Lieldienās pavasaris ieskrēja pagalmā ar vasaras karstuma spēku, uzkarsējot pat visskeptiskākos prātus. Un brīdī, pirms pumpuri sprāga, manī iemājoja absolūts vieglums un pārliecība – šī mirkļa dēļ ir vērts dažreiz ziemai arī piekāpties. Lai sagaidītu īsto pavasara sauli, kas, pieķērusies ādai, liek tai nosarkt acumirklī!
Tāpat reizēm ir vērts piekāpties laikam, ļaujot tam ritēt uz priekšu un pašai gaidīt. Atceros, reiz es pat pāris mēnešus gaidīju savu pirmo skūpstu, un droši vien tāpēc tas arī bijis skaistākais un baudkārākais pirmais skūpsts manā dzīvē. Tas lika man uz mirkli aizmirst par nepieciešamību elpot, un es pat sāku raudāt, nespēdama saprast, vai no aizkustinājuma, piepildījuma vai arī tāpēc, ka nekad tas tāds vairs nebūs – tik lēns un piepildīts. Būs citi, arī ļoti skaisti, bet tāds vairs nekad, jo būs jau iepazīts.
Pavisam neparasts un pacietību laupošs katru mēnesi man ir brīdis pirms no tipogrāfijas saņemu jaunāko “Veselības” numuru – es kādu mirkli skatos uz tā vāku un tikai tad, satraukumā trīcošu sirdi, veru to vaļā. Tas ir pavisam īsu brīdi pirms savā pastkastītē to saņem Tu.
Sūtu Tev pēdējos pavasarīgos sveicienus īsu brīdi pirms mūs ar savu sauli apveltīs vasara un sāksies pludmales un grilēšanas sezona! Mēs tai cītīgi gatavojamies: šķir tālāk un uzzināsi – kā!