8.nedēļa. Urrā – es to paveicu!

Palikušas dažās dienas pirms operācijas. Šodien bildēšanās rehabilitācijas centrā Āgenskalnā pie fizioterapeites Maijas. Būs arī iespēja satikties ar otru akcijas dalībnieci Kristīni. Ārā fantastisks laiks – tā vien gribas būt svaigā gaisā. Stiliste man uzliek grimu, tikmēr Kristīne izvēlas sev sporta tērpu fotosesijai. Pēc maza brītiņa esam gatavas bildēties. Ļoti priecājos, ka visi stilistes izvēlētie apģērbi der kā uzlieti. Tādu skaista skrienu atpakaļ uz darbu. Darbiņu patiešām daudz, jo mēneša beigās jāuzņem viesi no tālās, skaistās Taizemes. Našķojos ar mandelēm un lazdu riekstiem.

Fantastiskākā diena pasaulē – sieviešu diena. Wellslim centrā baudu relaksējošas procedūras. Noskaņojumu vēl vairāk uzlabo vīra telefona zvans un skaista, smaržīga tulpīte no manas iecienītās kafejnīcas personāla. Pusdienās kopā ar draudzeni atļaujamies baudīt tīģergarneles ar makaroniem. Ārkārtīgi gardas pusdienas!  Vēl jāpagūst izņemt analīžu rezultāti un jādodas uz kora mēģinājumu.
...Atkal fotosesija – šoreiz „sāpīgākā” kāda līdz šim bijusi. Bildējamies peldkostīmos un apakšveļā. Nemaz neesmu sajūsmā par to, bet garastāvokli krietni uzlabo foršās stilistes un fotogrāfs Matīss. Beigās izrādījās, ka nebija nemaz tik traki. Matīss mierina, ka būšot gana skaistas bildes un pēc fotosesijas atkal skaisti nogrimēta dodos uz darbu – saulīte spīd, ir silti. Pēdējās dienās bijusi tāda steiga, ka nav sanācis pat noskaņoties kārtīgi operācijai.
... Brokastīs apēsts jogurts un izdzerta kafijas tase – tas ir viss, ko šodien drīkstu. Vēlreiz pārskatu sarakstu ar lietām, ko daktera Inta Ūdra medmāsiņa ieteikusi ņemt līdzi uz klīniku. Viss salikts somā – varu doties! Klīnikā man ierāda ļoti mājīgu palātu, kurā pavadīšu turpmākās stundas līdz rītam. Pienāk tas brīdis, kad atnāk dakteris Ūdris un savelk uz mana vēdera un sāniem līnijas – gluži kā rāda TV pārvērtību šovos. Uztraukums bija, bet tas pazuda. Pēc laika māsiņa jau aicina līdzi iet uz operāciju zāli un jūtu, ka no uztraukuma „bilde” jau kadrējās. Apguļos uz operāciju galda, ap mani sāk rosīties māsiņas un anesteziologs, pamanu, ka arī gfotogrāfs Matīss ir klāt un ķer kadrus. Tad māsiņa ieteica, lai iedomājos kur es gribētu aizbraukt un domāju tikai par to. Sāku domāt, kura tad ir tā vieta, kur gribētu nokļūt, skatījos lampā, tad sajutu uz sejas skābekļa masku un dzirdēju jautājumu „Ilze, kā jūties?”. Centos kaut ko atbildēt, bet balss vairs neklausīja. Kad atmodos no narkozes bija pagājušas apmēram 2,5 stundas. Vēlāk secināju, ka nejutu to brīdi, kad iemigu un – johaidī – nepaspēju izdomāt, kas būtu tā mana sapņu valsts, kur gribētos doties. Pēc operācijas atkal esmu ievesta savā palātā un ar katru brīdi modrība atgriezās. Pamanīju, ka gultas kājgalī ir TV un atcerējos, ka šodien taču paredzēta Rīgas Dinamo spēle. Protams, gribēju redzēt un to arī darīju – gulēju, elpoju, kustināju kājas un rokas, un skatījos hokeju. Sajūtas labas.
Vislielāko izbrīnu radīja, tas, ka, pamostoties redzēju – esmu ietērpta kompresijas biksēs! Vēl arvien nesaprotu kā tas dakterim un māsiņai izdevās, jo galu galā gulošs  cilvēks ir ļoti smags, bet kompresijas bikses cieši pieguļošas...
Milzu paldies foršajai māsiņai par rūpēm, lai man viss būtu kārtībā, lai pēc operācijas es būtu paēdusi un justos labi. Arī gardā kafija nāca tikai par labu. Klīnikā pavadītās stundas bija ļoti komfortablas un jutos pilnīgi droši par savu veselību. Māsiņa mani nāca apraudzīt pat nakts stundās.
… Naktī miedziņš bija trausls, vairakkārt modos, bet tomēr esmu izgulējusies. Māsiņa no rīta paskaidro, ka tas ir pilnīgi normāli pēc operācijas. Noskaņojums labs. No rīta saņemu vēl vienu sistēmas devu un krūzi gardas kafijas – nu jau jūtos kā normāls cilvēks, dullums un šūpošanās pārgājusi. Brokastā jogurtiņš, tomātiņi ar salātlapām un gurķīti.