2.nedēļa. Dzīve kļuvusi kustīgāka.

Sāksies sportošanas laiks! Tiekos ar fizioterapeiti Maiju Skrastiņu Bulvāni. Viņa novērtē manu stāju un izstāsta par turpmāko darbības plānu. Jau konsultācijas laikā jūtu – būs labi. Fizioterapeite iesaka apmeklēt baseinu un masāžas, jo man esot ļoti saspringti muskuļi plecu daļā. Nolemjam – strādāsim pilnvērtīgi ar visām ķermeņa grupām. Nevaru sagaidīt pirmo vingrošanas reizi! Šim notikuma par godu uzdāvinu sev sporta bikses un pāris jaunus krekliņus. Kardioslodze nepieciešama katru dienu. Sāku ar 10 min un pieskatu, lai mans pulss nekad nepalielinātos vairāk par 120 reizēm minūtē – tāds ir dakteres ieteikums.

Meklēju mājas noklīdušam suņukam. Uz trenažiera mājās nesanāca padarboties, jo man jauna rūpe – pieklīdis svešs sunītis. Kopā ar suņuku dodos uz tuvējo patversmi, lai noskaidrotu dzīvnieka identitātes numuru. Galu galā pastaiga sanāca daudz garāka, jo piezvanīja iespējamie suņa saimnieki, kuriem bija jāaizved sunīti atrādīt. Laimīgajam sunim saimnieki atradās, bet mana mazā uzvara mērāma 10 nostaigātos kilometros jeb trīs stundu pastaigā pa Pārdaugavu. Mājās pārnākot ir sajūta, ka kājas varētu noņem un nolikt kaut kur maliņā, lai tās atpūšas. Tomēr jūtos lieliski, bet – ak vai – arī pirmais grēciņš. Atrastā suņuka saimnieki man atlīdzībā iedeva konfekšu kasti un nevaru atturēties, lai uz laimīgā dzīvnieka veselību atteiktos no divām šokolādes konfektēm.
Nākamo nedēļu gaidu ar nelielām bažām, jo būs jānēsā vielmaiņas aproce, gaidāmi pirmie sporta treniņi, būs svarīgi mēģinājumi arī korī, jāveic svarīgi priekšdarbi pasākumam manā darba vietā, jāatrod laiks sev, ģimenei un sunim. Gaidāmas arī vairākas mīļu cilvēku jubilejas, kas nozīmē arī ne to visveselīgāko pārtiku. Tomēr turu īkšķi par izdošanos.