Nezinu, kāds Tev bijis aizgājušais gads. Manējais bija raibs kā pavasaris. Ar straujiem kāpumiem un kritumiem, ar lieliem viļņiem ūdens glāzē un tādu mieru, kurā pat klusums sāk dziedāt. Es daudz mīlēju, neizmērojami daudz šaubījos, baudīju, smējos un raudāju, piedzīvodama vairāk, nekā trijos iepriekšējos gados kopā ņemot. Par garlaicību sūdzēties nevarēju nevienu mirkli. Un tas viss ir izrādījies viens vienīgs ieguvums, kas mani kausējis, stiprinājis un pārveidojis.

Šopavasar kāda mana draudzene šķīrās no savām pēdējo gadu romantiskākajām attiecībām un sāpju skurbumā izmeta – tā bija milzīga kļūda! Nepareizais vīrietis nepareizajā laikā. Sāpju un pazemojuma vajāta, viņa patiesi bija pārliecināta, ka iepriekšējie divi gadi bijuši milzīgs un nevajadzīgs pārpratums, kas galu galā aiz sevis atstās tikai rēnas vienaldzības un zaudēta laika izjūtu.

Neesmu liela plānotāja, un arī savilkt skrupulozu bilanci par padarīto man nemaz nav tik būtiski. Man pietiek ar gandarījumu, prieku un sajūtu, ka ir izdevies! Bet šī vasara bija tik fantastiska, ka kādā krēslainā augusta vakarā ar gandarījumu savilku bilanci par aizvadītajiem trim mēnešiem. Vienīgi šī bilance nebija bezkaislīgu skaitļu rinda, tā bija skaistu emociju virtene, kas kā smaržīgas meža zemenes uzvērtas uz tikko pļavā noplūktas smilgas.

Pēdējo sešu mēnešu laikā ar neatslābstošu interesi esmu sekojusi līdzi divu jaunu sieviešu veiksmēm un neveiksmēm žurnāla “Veselība” un “Veselības centra 4” kopīgi rīkotajā akcijā “Tievēsim kopā!”. Jau no pirmās dienas apbrīnoju viņas par uzdrošināšanos pieteikties akcijai un ļauties publiskām pārvērtībām, kā arī par drosmi atklāt savus pārdzīvojumus lasītājiem.